.png)
.png)
PIEREDZES STĀSTI
Mūsu pacientu un viņu ģimenes locekļu atsauksmes
"Ikdienas balsts un sirds mierinājums"
Mēs, pacientas Ņinas tuvinieki, ar visdziļāko pateicību vēlamies dalīties savā pieredzē par hospisa organizācijas un tās izcilās komandas darbu. Trīs nedēļu laikā šie cilvēki kļuva par mūsu ikdienas balstu, atbalstu un sirds mierinājumu — gan Ņinai, gan mums, viņas tuviniekiem. Augstākā profesionalitāte, rūpes un cilvēcība, ko sniedza mediķi, radīja sajūtu, ka neesam vieni nevienā brīdī, un ka Ņinas pēdējie dzīves mirkļi tiek pavadīti ar vislielāko cieņu, siltumu un aprūpi.
Taču īpaša, no sirds un dvēseles nākusi pateicība pienākas hospisa māsai Solvitai. Viņas darbs ir kas daudz vairāk nekā profesionāla aprūpe — tā ir patiess cilvēciskums, kas reti sastopams pat vislabākajās ārstniecības iestādēs. Solvita kļuva par mūsu gaismu tumšākajās dienās. Viņas iejūtība, labestība, spēja sajust pat neizteiktās bailes un sāpes, kā arī nevainojama uzmanība pret katru sīkumu radīja drošības sajūtu, ko nespēj vārdi līdz galam izteikt. Solvita bija pieejama jebkurā laikā — dienā un naktī. Viņas mierīgā balss, uzmanīgās rokas un nesavtīgā attieksme mazināja ne tikai Ņinas fiziskās sāpes, bet arī mūsu dvēseles satraukumu. Ar savu klātbūtni viņa palīdzēja mums visiem izturēt brīžus, kad sirds plīsa no bezspēcības. Mēs no sirds ticam, ka Solvitas darbs ir ne tikai profesija, bet sirds misija. Cilvēki kā viņa ir reti sastopami — tie, kuri spēj ne tikai dziedēt ķermeni, bet arī pieskarties dvēselei. Mūsu ģimene būs mūžīgi pateicīga par viņas neizmērojamo ieguldījumu, siltumu un cilvēcību, kas palīdzēja mums pārciest vissmagāko dzīves posmu.
Tajā pašā laikā vēlamies uzsvērt arī pārējo mediķu darbu — ikviens ārsts, māsa un darbinieks izcēlās ar profesionalitāti, sirsnību un spēju saglabāt cilvēcību situācijās, kuras ir emocionāli ārkārtīgi smagas. Viņi radīja vidi, kurā pēdējie dzīves mirkļi tiek pavadīti ar cieņu, siltumu un līdzjūtību. Šī komanda patiesi zina, kā mazināt gan fiziskas, gan emocionālas sāpes un sniegt atbalstu tuviniekiem, kuri paliek blakus. Pateicoties Solvitai un visai hospisa komandai, mūsu skatījums uz dzīves noslēgumu ir pilnībā mainījies. Mēs esam pieredzējuši, ka ir cilvēki, kuri pat vissmagākajos brīžos spēj ienest mieru, gaismu un cilvēcību, un tas ir dārgākais, ko šādos apstākļos var saņemt. No sirds un visu mūsu ģimenes locekļu vārdā — milzīgs, patiesi dziļš paldies jums. Jūs paliksiet mūsu atmiņās un sirdīs uz mūžu.
Svetlana Kuzņecova
"Hospiss māja" enģeļi
Paldies visiem “Hospiss māja” enģeļiem! Patiesi iejūtīgi, sirsnīgi un vienmēr atbalstoši! Bez Jums es nevarētu nodrošināt, ka tētis pēc smagas operācijas atgriezās mājās! Un arī aizgāja Mūžībā mājās! Paldies Jums!
Inga
"PALDIES"
Labdien! Ļoti gribu pateikt lielu PALDIES visām Jūsu kolektīvam! Īpašs paldies mediķei Daigai! Daigai drīkstējām zvanīt jebkurā diennakts laikā un saņemt kvalitatīvu palīdzību, vai konsultāciju. Cilvēks, kas strādā savā vietā. Vēl atsevišķi gribu pateikt paldies aprūpētājai Ivetiņai. Gaišs, saulains un mīļš cilvēks. Paldies par to, ka Jūs esat!
Ilze Dakša
"Tikai pateicība"
Trīs mēnešu garumā iejūtīga attieksme un palīdzība mūsu meitiņai no Hospis Māja darbiniekiem. Vislielākā pateicība divām māsām Lolitai un Daigai par zināšanām, atsaucību palīdzības sniegšanā līdz pēdējam aiziešanas brīdim no šīs zemes dzīves. Milzīgs atbalsts, sapratne kā pareizāk rīkoties, sniegt palīdzību līdz pat aiziešanas brīdim tieši nāca no šim abām māsām. Paldies visam Hospisa kolektīvam par atbalstu, sapratni, palīdzību. Diemžēl tradicionālā medicīna to nesniedz.
Pateicībā, Viktors un Sandra
"Gaišās un tumšās stundas: ceļš kopā ar Hospiss Mājas komandu"
Šis laiks, kad mans tētis atradās Hospiss Mājas aprūpē, bija viens no smagākajiem mūsu dzīvē. Mēs jutāmies satraukti, nobijušies un bieži vien bezcerīgi. Taču viena cilvēka klātbūtne un siltums mūsu ģimenei deva mieru un drošību – medmāsa Daiga Ruka. Daiga nebija tikai medmāsa. Viņa bija kā mūsu enkurs, kā gaisma tumšajā brīdī. Katru reizi, kad ienāca mūsu mājās, viņas smaids un mierīgais tonis deva mums pārliecību – mēs neesam vieni. Viņas profesionalitāte bija nevainojama: precīzi ievadīja zāles, uzmanīgi mērīja tēta stāvokli, skaidroja katru soli un nekad neatstāja mūs ar jautājumiem vai bailēm vienus. Es īpaši atceros mirkli, kad tētis bija ļoti vājš, sāpes nepanesamas, un mūsu ģimenē valdīja izmisums. Daiga ne tikai veiksmīgi ievadīja nepieciešamās zāles, bet arī nomierināja mani un tēti, runājot ar sapratni un cieņu, kāda reti kuram piemīt. Viņas klātbūtne deva mums drošības sajūtu, kuru vārdos nevar aprakstīt – mēs jutāmies atbalstīti un saprasti, kā nekad agrāk. Arī Lolita Misa bija mūsu atbalsts – klātesoša, rūpīga, atsaucīga. Kopā ar Daigu viņas darbs radīja sajūtu, ka mūsu tētim tiek nodrošināta aprūpe, kuru viņš patiešām pelnīja. Šī pieredze bija ļoti grūta un skumja, un tajā brīdī mēs sapratām, cik liela nozīme ir profesionālai un cilvēcīgai attieksmei, kādu sniedza Daiga un pārējā komanda. Hospiss Mājas komanda, īpaši Daiga Ruka, mums iemācīja, cik ļoti svarīgs ir cilvēciskais siltums un empātija paliatīvajā aprūpē. Viņas profesionalitāte un sirsnīgā attieksme paliks mūsu atmiņās mūžīgi – viņa ir cilvēks, kurš patiesi rūpējās par manu tēti un mūsu ģimeni, sniedzot mieru, kuru vārdiem nevar aprakstīt. No sirds pateicamies visai Hospiss Mājas komandai par profesionalitāti, atsaucību un siltumu. Jūsu darbs palīdzēja mums justies droši, atbalstītiem un mīlētiem šajā ļoti smagajā laikā.
Ar dziļu cieņu un pateicību, Kristīna Fedorenkova
"Aprūpes paradīze"
“Hospiss Māja” Latvijas mērogā, manuprāt, ir neredzēts brīnums, labākais, ko te var saņemt. Ir milzīgs darbs padarīts, atlasot brīnišķīgus speciālistus, saliedējot, izveidojot sistēmu...
Ar savu pieredzi es varu apliecināt – šī sistēma tiešām strādāja, kā mana mamma teica: viņa bija nokļuvusi aprūpes paradīzē. Mēs sastapām profesionālus, iejūtīgus cilvēkus, kuri ātri risināja manas sadzīves problēmas un mammas vajadzības.
Ko mēs saņēmām no “Hospiss Mājas”? Mums tika atvesta un uzstādīta funkcionālā gulta un galdiņš, tika atvests skābekļa balons, aprūpes materiāli. Virsmāsa atbrauca apskatīt mammu, vēlāk nepieciešamības gadījumā varēju ar virsmāsu sazināties (arī vakaros), varēju konsultēties pie paliatīvās ārstes, mājās ieradās ķirurgs, lai novērtētu potenciālus izgulējumus utt.
Darbdienās, darba laikā aprūpētāja bija pastāvīgi klāt, bija mammas sarunu biedrene un pat, varētu teikt, ģimenes locekle. Ja vajadzēja, palīgi atbrauca vēlu vakarā un pat brīvdienās. Tikmēr es varēju turpināt dzīvot savu dzīvi. Strādāt. Lai cik savādi tas šķistu, ieguvējas bijām mēs abas – gan mana mamma, gan es.
Tagad dārgi šķiet tie brīži, kad sarunājāmies, kad lasīju mammai priekšā lūgšanas, kopā skaitījām rožukroni, minējām krustvārdu mīklas. Ja es būtu pārgurusi, nezinu, vai man būtu tam spēka.
Nav tā, ka man ļoti patīk runāt par nāvi, jo mammas zaudējums un pārdzīvotais vēl ļoti sāp. Tomēr varu teikt – man ir labi ap sirdi, domājot par mammas mūža noslēguma dienām.”
Iveta Keiša
"Pat mēs, tuvinieki, nespētu tā aprūpēt"
“Nevaru izteikt, cik biju pārsteigta par to palīdzību, atbalstu un uzmanību, ko saņēmu no “Hospiss Māja” no paša pirmā zvana, pirmās sarunas. Jau nākamajā dienā pie mums ieradās gan sociālais darbinieks, gan ārsts un uzreiz tika nodrošināta aprūpētāja.
Un pat mēs, Gaļinas tuvinieki, nevarējām sniegt labāku aprūpi, nekā to izdarīja aprūpētāja Tatjana – ar uzmanību, cieņu un mīlestību. Bija situācija, kad Gaļinas ārējais onkoloģijas rakstura audzējs īpaši asiņoja un neviens speciālists poliklīnikā nevarēja palīdzēt, bet Tatjana dažu dienu laikā noorganizēja ķirurga un virsmāsas vizīti uz mājām un tika sniegta nepieciešamā palīdzība.
Tādejādi “Hospiss Māja” kļuva par mūsu pavadoni ik solī līdz Gaļinas pēdējam brīdim. Viņi mums sniedza nenovērtējamu palīdzību un atbalstu mūsu dzīves visgrūtākajā laika posmā, nodrošinot vislabāko aprūpi, nepieciešamās aprūpes iekārtas, kā arī speciālistu konsultācijas mājās,”
Jeļena Krilova, “Hospiss Māja” pacientes Gaļinas vedekla
"Arī nāve var būt skaista"
“Gan aprūpētāja Valentīna, gan arī citi no “Hospiss māja” mani ļoti atbalstīja un stiprināja, es saņēmu milzīgu atbalstu. Valentīna pie manas mammas bija no rīta līdz pēcpusdienai, pēc tam mammu aprūpēju es. Man bija iespēja iziet ārā, izvēdināt galvu.
Mamma daudz gulēja. Pa to laiku mēs ar Valentīnu daudz runājām par nāvi. Valentīna dalījās ar savu pieredzi blakus mirstošiem cilvēkiem, tas man ļāva saprast, kas notiks un kam gatavoties.
Aiziešanas brīdis pienāca ļoti ātri. Tas, ko stāstīja Valentīna, realitātē bija redzams jau pēc paris dienām. Ja nebūtu Valentīnas, es laikam būtu sajukusi prātā. Man bija bail šajā procesā palikt vienai, tomēr tā nenotika, jo Valentīna vienmēr bija blakus un palīdzēja, ja es kaut ko nespēju.
Ar Valentīnu man bija gaiša sajūta, jo viņa nāvi uztver tāpat kā dzimšanu – par normālu un dabisku procesu. Kopā ar viņu izjutu, ka visam ir sākums un beigas. Pateicoties viņai, man bija sajūta, ka process kopumā bija skaists, un dakteri atviegloja mammas ciešanas.
Visi no hospisa, kas atnāca, gāja cauri šai pieredzei kopā ar mani. Tas bija gan emocionāls, gan psiholoģisks, gan fizisks atbalsts, jo es mammu, piemēram, nevarēju pacelt.
Hospiss bija kā eņģeļi, kas man palīdzēja.
Tas mīļums un sirsnība, ko hospisa aprūpe sniedz slimniekam – nedomāju, ka kādā aprūpes iestādē kaut kas tāds ir iespējams,”
Agita
“Ved mani mājās!”
“Lai stabilizētu tēta, kuram bija vēzis kopā ar citām saslimšanām un ārsti bija pateikuši, ka tur nekas nav darāms, veselības stāvokli, es viņu uz pāris dienām biju ievietojusi organizācijā “Cilvēks”, kur viņu apčubināja, taču, kad iegāju viņa istabiņā, viņš man uzreiz teica: “kur Tu mani esi atvedusi? Ved mani mājās!” Viņš gribēja mājās, tomēr tajā pašā laikā teica – darām, cīnāmies!
Tajā brīdī viņš vēl nebija pieņēmis, ka mirst. Viņš cīnījās līdz pēdējam. Tajā brīdī mūsu dzīvē ienāca “Hospiss Māja”. Kad tika noslēgts līgums, manī iestājās miers, jo pirms tam es šaudījos – nezināju, ko darīt, man nebija šādas pieredzes, un neviens man neko nevarēja pateikt. Atbrauca daktere, aprūpes vadītāja un aprūpētāja. Līdz ar viņām mājās ienāca miers. Viņas skaļi pateica to, ko es zināju, bet tētis negribēja pieņemt – ka tas ir aiziešanas process.
Daktere ilgi runāja ar tēti, jo bija svarīgi noskaidrot, vai viņam nesāp. Kā vīrietis viņš mums to, iespējams, negribēja atzīt. Arī man beidzot blakus bija cilvēks, kuram pajautāt – ko man tagad darīt? “Hospiss Māja” paņem tevi paspārnē un uzņemas atbildību. Kaut arī neko nevarēja darīt, lai tētis varētu dzīvot, es biju mierīga, jo zināju, ka ir pieredzējuši cilvēki, kuri to apliecina un nomierina.
Tētis nomira ātri. Mana mamma bija klāt, kad viņš pēdējās dienās cēlās augšā no gultas un viņai teica: “Braucam mājās!”, neskatoties uz to, ka viņš jau atradās mājās. Daktere pēc tam skaidroja, kā tā cilvēki aiziešanas procesā mēdzot darīt, jo viņi grib uz savām īstajām – dvēseles – mājām. Es nebiju klāt, kad viņš mira, bet labi bija tas, ka tas notika mājās,”
Dace Pētersone