PIEREDZES STĀSTI
Mūsu pacientu un viņu ģimenes locekļu atsauksmes
"Aprūpes paradīze"
“Hospiss Māja” Latvijas mērogā, manuprāt, ir neredzēts brīnums, labākais, ko te var saņemt. Ir milzīgs darbs padarīts, atlasot brīnišķīgus speciālistus, saliedējot, izveidojot sistēmu...
Ar savu pieredzi es varu apliecināt – šī sistēma tiešām strādāja, kā mana mamma teica: viņa bija nokļuvusi aprūpes paradīzē. Mēs sastapām profesionālus, iejūtīgus cilvēkus, kuri ātri risināja manas sadzīves problēmas un mammas vajadzības.
Ko mēs saņēmām no “Hospiss Mājas”? Saimnieks atveda un uzstādīja funkcionālo gultu un galdiņu, tika atvests skābekļa balons, aprūpes materiāli, virsmāsa atbrauca apskatīt mammu, vēlāk nepieciešamības gadījumā varēju ar virsmāsu sazināties (arī vakaros), varēju konsultēties pie paliatīvās ārstes, mājās ieradās ķirurgs, lai novērtētu potenciālus izgulējumus utt.
Darbdienās, darba laikā aprūpētāja bija pastāvīgi klāt, bija mammas sarunu biedrene un pat, varētu teikt, ģimenes locekle. Ja vajadzēja, palīgi atbrauca vēlu vakarā un pat brīvdienās. Tikmēr es varēju turpināt dzīvot savu dzīvi. Strādāt. Lai cik savādi tas šķistu, ieguvējas bijām mēs abas – gan mana mamma, gan es.
Tagad dārgi šķiet tie brīži, kad sarunājāmies, kad lasīju mammai priekšā lūgšanas, kopā skaitījām rožukroni, minējām krustvārdu mīklas. Ja es būtu pārgurusi, nezinu, vai man būtu tam spēka.
Nav tā, ka man ļoti patīk runāt par nāvi, jo mammas zaudējums un pārdzīvotais vēl ļoti sāp. Tomēr varu teikt – man ir labi ap sirdi, domājot par mammas mūža noslēguma dienām.”
Iveta Keiša
"Pat mēs, tuvinieki, nespētu tā aprūpēt"
“Nevaru izteikt, cik biju pārsteigta par to palīdzību, atbalstu un uzmanību, ko saņēmu no “Hospiss Māja” no paša pirmā zvana, pirmās sarunas. Jau nākamajā dienā pie mums ieradās gan sociālais darbinieks, gan ārsts un uzreiz tika nodrošināta aprūpētāja.
Un pat mēs, Gaļinas tuvinieki, nevarējām sniegt labāku aprūpi, nekā to izdarīja aprūpētāja Tatjana – ar uzmanību, cieņu un mīlestību. Bija situācija, kad Gaļinas ārējais onkoloģijas rakstura audzējs īpaši asiņoja un neviens speciālists poliklīnikā nevarēja palīdzēt, bet Tatjana dažu dienu laikā noorganizēja ķirurga un virsmāsas vizīti uz mājām un tika sniegta nepieciešamā palīdzība.
Tādejādi “Hospiss Māja” kļuva par mūsu pavadoni ik solī līdz Gaļinas pēdējam brīdim. Viņi mums sniedza nenovērtējamu palīdzību un atbalstu mūsu dzīves visgrūtākajā laika posmā, nodrošinot vislabāko aprūpi, nepieciešamās aprūpes iekārtas, kā arī speciālistu konsultācijas mājās,”
Jeļena Krilova, “Hospiss Māja” pacientes Gaļinas vedekla
"Arī nāve var būt skaista"
“Gan aprūpētāja Valentīna, gan arī citi no “Hospiss māja” mani ļoti atbalstīja un stiprināja, es saņēmu milzīgu atbalstu. Valentīna pie manas mammas bija no rīta līdz pēcpusdienai, pēc tam mammu aprūpēju es. Man bija iespēja iziet ārā, izvēdināt galvu.
Mamma daudz gulēja. Pa to laiku mēs ar Valentīnu daudz runājām par nāvi. Valentīna dalījās ar savu pieredzi blakus mirstošiem cilvēkiem, tas man ļāva saprast, kas notiks un kam gatavoties.
Aiziešanas brīdis pienāca ļoti ātri. Tas, ko stāstīja Valentīna, realitātē bija redzams jau pēc paris dienām. Ja nebūtu Valentīnas, es laikam būtu sajukusi prātā. Man bija bail šajā procesā palikt vienai, tomēr tā nenotika, jo Valentīna vienmēr bija blakus un palīdzēja, ja es kaut ko nespēju.
Ar Valentīnu man bija gaiša sajūta, jo viņa nāvi uztver tāpat kā dzimšanu – par normālu un dabisku procesu. Kopā ar viņu izjutu, ka visam ir sākums un beigas. Pateicoties viņai, man bija sajūta, ka process kopumā bija skaists, un dakteri atviegloja mammas ciešanas.
Visi no hospisa, kas atnāca, gāja cauri šai pieredzei kopā ar mani. Tas bija gan emocionāls, gan psiholoģisks, gan fizisks atbalsts, jo es mammu, piemēram, nevarēju pacelt.
Hospiss bija kā eņģeļi, kas man palīdzēja.
Tas mīļums un sirsnība, ko hospisa aprūpe sniedz slimniekam – nedomāju, ka kādā aprūpes iestādē kaut kas tāds ir iespējams,”
Agita
“Ved mani mājās!”
“Lai stabilizētu tēta, kuram bija vēzis kopā ar citām saslimšanām un ārsti bija pateikuši, ka tur nekas nav darāms, veselības stāvokli, es viņu uz pāris dienām biju ievietojusi organizācijā “Cilvēks”, kur viņu apčubināja, taču, kad iegāju viņa istabiņā, viņš man uzreiz teica: “kur Tu mani esi atvedusi? Ved mani mājās!” Viņš gribēja mājās, tomēr tajā pašā laikā teica – darām, cīnāmies!
Tajā brīdī viņš vēl nebija pieņēmis, ka mirst. Viņš cīnījās līdz pēdējam. Tajā brīdī mūsu dzīvē ienāca “Hospiss Māja”. Kad tika noslēgts līgums, manī iestājās miers, jo pirms tam es šaudījos – nezināju, ko darīt, man nebija šādas pieredzes, un neviens man neko nevarēja pateikt. Atbrauca daktere, aprūpes vadītāja un aprūpētāja. Līdz ar viņām mājās ienāca miers. Viņas skaļi pateica to, ko es zināju, bet tētis negribēja pieņemt – ka tas ir aiziešanas process.
Daktere ilgi runāja ar tēti, jo bija svarīgi noskaidrot, vai viņam nesāp. Kā vīrietis viņš mums to, iespējams, negribēja atzīt. Arī man beidzot blakus bija cilvēks, kuram pajautāt – ko man tagad darīt? “Hospiss Māja” paņem tevi paspārnē un uzņemas atbildību. Kaut arī neko nevarēja darīt, lai tētis varētu dzīvot, es biju mierīga, jo zināju, ka ir pieredzējuši cilvēki, kuri to apliecina un nomierina.
Tētis nomira ātri. Mana mamma bija klāt, kad viņš pēdējās dienās cēlās augšā no gultas un viņai teica: “Braucam mājās!”, neskatoties uz to, ka viņš jau atradās mājās. Daktere pēc tam skaidroja, kā tā cilvēki aiziešanas procesā mēdzot darīt, jo viņi grib uz savām īstajām – dvēseles – mājām. Es nebiju klāt, kad viņš mira, bet labi bija tas, ka tas notika mājās,”
Dace Pētersone