.png)
.png)
PIEREDZES STĀSTI
Mūsu pacientu un viņu ģimenes locekļu atsauksmes
“What we have once enjoyed deeply we can never lose. All that we love deeply becomes a part of us.”
Helen Keller
When my father Aleksandr received the diagnosis that his life would soon come to an end, we entered a time filled with pain, suffering, and emotional exhaustion. Everything suddenly became fragile and uncertain. During this most difficult period, the doctors and nurses of Hospis Māja stood by my father with extraordinary dedication. Day and night, with reliability, compassion, and humanity, you did everything possible to make his final hours calmer, more dignified, and more bearable. Your care went far beyond medical treatment. It was genuine presence, listening, comfort, and warmth when words were no longer needed. You brought peace into moments filled with fear. As Aleksandr’s daughter, I feel profound gratitude for everything you have done. I deeply admire your strength, your positive energy, and the light you bring into the lives of patients and their families. Your work leaves a lasting mark on our hearts.
Kristina Monden, daughter of Aleksandr
(tulk. no angļu valodas - "Nevar zaudēt to, ko reiz esam baudījuši dziļi no sirds. Viss, ko patiesi mīlam kļūst par daļu no mums." - Helena Kellere)
Kad mans tēvs, Aleksandrs, saņēma terminālu diagnozi, mēs nonācām laikā, kas bija piepildīts ar sāpēm, ciešanām un emocionālu nogurumu. Viss pēkšņi kļuva trausls un nenoteikts. Šajā visgrūtākajā laikā, Hospiss Māja ārsti un māsiņas bija līdzās manam tēvam ar ārkārtīgi lielu atdevi. Dienu un nakti, ar paļāvību, līdzjūtību un cilvēcību, jūs darījāt visu iespējamo, lai padarītu viņa pēdējās stundas mierīgākas, cieņpilnākas un paciešamākas. Jūsu rūpes bija kas vairāk par medicīnas aprūpi. Tā bija patiesa klātesamība, ieklausīšanās, komforts un siltums, kad vārdi vairs nebija nepieciešami. Jūs baiļu mirkļos ienesāt mieru. Kā Aleksandra meita, es izjūtu visdziļāko pateicību par visu ko darījāt. Es no sirds apbrīnoju jūsu spēku, jūsu pozitīvo enerģiju un gaismu, ko ienesat pacientu un viņu ģimeņu dzīvēs. Jūsu darbs atstāj neidzēšamas pēdas mūsu sirdīs.
Aleksandra meita, Kristīna Mondena)
"Lūdzu rast iespēja pateikt - Paldies!"
Rakstu savas mammas Leokādijas Āvas vārdā. Šodien (2025.gada 5.janvārī ap plkst.14-iem) pie Leokādijas bija divas brīnišķīgas medicīnas darbinieces, par kurām viņa nebeidz runāt un priecāties par jauko tikšanos. Nezinām gan ne vārdus, ne uzvārdus. Lūdzu rast iespēja pateikt - Paldies! Mammai ir tiešām laimējies šajā dzīves posmā satikt vairākus ļoti brīnišķīgus Hospiss darbiniekus. Īpašs paldies arī Leokādijas aprūpētājai Solvitai. Lai visam kolektīvam vienmēr pietiek spēka, iekšēja miera un sirds siltuma turpināt šo īpašo un nozīmīgo darbu. Lai labais, ko dodiet citiem, atgriežas pie Jums ar pateicību, cieņu un gaismu.
Ar cieņu
Aiva Kolberga
"Bezgalīga pateicība par nesavtīgām rūpēm un atbalstu"
No sirds vēlos izteikt bezgalīgu pateicību hospisa komandai par nesavtīgajām rūpēm un atbalstu, ko saņēmām, kamēr mans Tētis slimoja ar terminālu slimību. Šajā ļoti smagajā laikā mediķu profesionalitāte, cilvēcība un līdzjūtība bija neatsverama.
Īpašs paldies mūsu aprūpētājai Svetlanai par viņas sirsnību, pacietību un lielo ieguldīto laiku. Viņa bija līdzās manam Tētim, atbalstīja viņu ikdienā, vingroja ar viņu, devās pastaigās un vienkārši bija klātesoša, kad tas bija visvairāk nepieciešams.
Esmu ļoti pateicīga arī mediķu brigādēm, kas ieradās pēc izsaukuma. Viņi vienmēr darīja visu iespējamo, lai parūpētos par manu Tēti, mazinātu viņa ciešanas un sniegtu viņam atbalstu ar lielu iejūtību un cieņu.
Liels paldies arī katram dežurējošajam tālruņa dispečeram — katru reizi, kad zvanīju, saņēmu nomierinošus vārdus, sapratni un atbalstu, kas deva spēku turpināt.
Bez šīs organizācijas palīdzības es nebūtu spējusi pienācīgi parūpēties par savu Tēti. Jūsu darbs ir nenovērtējams, un es no sirds pateicos par visu, ko darāt pacientu un viņu tuvinieku labā. Paldies no sirds!
Jeļizaveta Geca
"Par rūpēm, kas paliek sirdī"
Vēlos izteikt visdziļāko pateicību visiem hospisa darbiniekiem par nenovērtējamo palīdzību, rūpēm un siltumu, ar kuriem jūs apņēmāt mūsu mīļo cilvēku — manu mammu — viņas dzīves vissmagākajās dienās. Brīžos, kad vārdi kļūst bezspēcīgi un laiks īpaši trausls, jūs paveicat šķietami neiespējamo — dāvājat mieru, cieņu un sajūtu, ka cilvēks nav viens.Jūsu rokās ir ne tikai augsts profesionālisms, bet arī milzīga sirds. Katrā skatienā, katrā klusā vārdā, katrā saudzīgā pieskārienā jūtama patiesa līdzcietība un žēlsirdība. Jūs atbalstījāt ne tikai pacientu, bet arī mūs, tuviniekus, palīdzot izdzīvot sāpes un bailes ar mazāku smagumu.Šajā hospisā strādā īsti Eņģeļi — Cilvēki, kuri katru dienu izvēlas līdzjūtību un mīlestību. Paldies jums par gaismu, ko dāvājat pat tad, kad dienas ir saskaitītas. Jūsu labestību mēs glabāsim atmiņā uz mūžu un būsim jums bezgalīgi pateicīgi par jūsu palīdzību.
Žanna, pacientes Gaļinas meita
"Ikdienas balsts un sirds mierinājums"
Mēs, pacientas Ņinas tuvinieki, ar visdziļāko pateicību vēlamies dalīties savā pieredzē par hospisa organizācijas un tās izcilās komandas darbu. Trīs nedēļu laikā šie cilvēki kļuva par mūsu ikdienas balstu, atbalstu un sirds mierinājumu — gan Ņinai, gan mums, viņas tuviniekiem. Augstākā profesionalitāte, rūpes un cilvēcība, ko sniedza mediķi, radīja sajūtu, ka neesam vieni nevienā brīdī, un ka Ņinas pēdējie dzīves mirkļi tiek pavadīti ar vislielāko cieņu, siltumu un aprūpi.
Taču īpaša, no sirds un dvēseles nākusi pateicība pienākas hospisa māsai Solvitai. Viņas darbs ir kas daudz vairāk nekā profesionāla aprūpe — tā ir patiess cilvēciskums, kas reti sastopams pat vislabākajās ārstniecības iestādēs. Solvita kļuva par mūsu gaismu tumšākajās dienās. Viņas iejūtība, labestība, spēja sajust pat neizteiktās bailes un sāpes, kā arī nevainojama uzmanība pret katru sīkumu radīja drošības sajūtu, ko nespēj vārdi līdz galam izteikt. Solvita bija pieejama jebkurā laikā — dienā un naktī. Viņas mierīgā balss, uzmanīgās rokas un nesavtīgā attieksme mazināja ne tikai Ņinas fiziskās sāpes, bet arī mūsu dvēseles satraukumu. Ar savu klātbūtni viņa palīdzēja mums visiem izturēt brīžus, kad sirds plīsa no bezspēcības. Mēs no sirds ticam, ka Solvitas darbs ir ne tikai profesija, bet sirds misija. Cilvēki kā viņa ir reti sastopami — tie, kuri spēj ne tikai dziedēt ķermeni, bet arī pieskarties dvēselei. Mūsu ģimene būs mūžīgi pateicīga par viņas neizmērojamo ieguldījumu, siltumu un cilvēcību, kas palīdzēja mums pārciest vissmagāko dzīves posmu.
Tajā pašā laikā vēlamies uzsvērt arī pārējo mediķu darbu — ikviens ārsts, māsa un darbinieks izcēlās ar profesionalitāti, sirsnību un spēju saglabāt cilvēcību situācijās, kuras ir emocionāli ārkārtīgi smagas. Viņi radīja vidi, kurā pēdējie dzīves mirkļi tiek pavadīti ar cieņu, siltumu un līdzjūtību. Šī komanda patiesi zina, kā mazināt gan fiziskas, gan emocionālas sāpes un sniegt atbalstu tuviniekiem, kuri paliek blakus. Pateicoties Solvitai un visai hospisa komandai, mūsu skatījums uz dzīves noslēgumu ir pilnībā mainījies. Mēs esam pieredzējuši, ka ir cilvēki, kuri pat vissmagākajos brīžos spēj ienest mieru, gaismu un cilvēcību, un tas ir dārgākais, ko šādos apstākļos var saņemt. No sirds un visu mūsu ģimenes locekļu vārdā — milzīgs, patiesi dziļš paldies jums. Jūs paliksiet mūsu atmiņās un sirdīs uz mūžu.
Svetlana Kuzņecova
"Hospiss māja" enģeļi
Paldies visiem “Hospiss māja” enģeļiem! Patiesi iejūtīgi, sirsnīgi un vienmēr atbalstoši! Bez Jums es nevarētu nodrošināt, ka tētis pēc smagas operācijas atgriezās mājās! Un arī aizgāja Mūžībā mājās! Paldies Jums!
Inga
"PALDIES"
Labdien! Ļoti gribu pateikt lielu PALDIES visām Jūsu kolektīvam! Īpašs paldies mediķei Daigai! Daigai drīkstējām zvanīt jebkurā diennakts laikā un saņemt kvalitatīvu palīdzību, vai konsultāciju. Cilvēks, kas strādā savā vietā. Vēl atsevišķi gribu pateikt paldies aprūpētājai Ivetiņai. Gaišs, saulains un mīļš cilvēks. Paldies par to, ka Jūs esat!
Ilze Dakša
"Tikai pateicība"
Trīs mēnešu garumā iejūtīga attieksme un palīdzība mūsu meitiņai no Hospis Māja darbiniekiem. Vislielākā pateicība divām māsām Lolitai un Daigai par zināšanām, atsaucību palīdzības sniegšanā līdz pēdējam aiziešanas brīdim no šīs zemes dzīves. Milzīgs atbalsts, sapratne kā pareizāk rīkoties, sniegt palīdzību līdz pat aiziešanas brīdim tieši nāca no šim abām māsām. Paldies visam Hospisa kolektīvam par atbalstu, sapratni, palīdzību. Diemžēl tradicionālā medicīna to nesniedz.
Pateicībā, Viktors un Sandra
"Gaišās un tumšās stundas: ceļš kopā ar Hospiss Mājas komandu"
Šis laiks, kad mans tētis atradās Hospiss Mājas aprūpē, bija viens no smagākajiem mūsu dzīvē. Mēs jutāmies satraukti, nobijušies un bieži vien bezcerīgi. Taču viena cilvēka klātbūtne un siltums mūsu ģimenei deva mieru un drošību – medmāsa Daiga Ruka. Daiga nebija tikai medmāsa. Viņa bija kā mūsu enkurs, kā gaisma tumšajā brīdī. Katru reizi, kad ienāca mūsu mājās, viņas smaids un mierīgais tonis deva mums pārliecību – mēs neesam vieni. Viņas profesionalitāte bija nevainojama: precīzi ievadīja zāles, uzmanīgi mērīja tēta stāvokli, skaidroja katru soli un nekad neatstāja mūs ar jautājumiem vai bailēm vienus. Es īpaši atceros mirkli, kad tētis bija ļoti vājš, sāpes nepanesamas, un mūsu ģimenē valdīja izmisums. Daiga ne tikai veiksmīgi ievadīja nepieciešamās zāles, bet arī nomierināja mani un tēti, runājot ar sapratni un cieņu, kāda reti kuram piemīt. Viņas klātbūtne deva mums drošības sajūtu, kuru vārdos nevar aprakstīt – mēs jutāmies atbalstīti un saprasti, kā nekad agrāk. Arī Lolita Misa bija mūsu atbalsts – klātesoša, rūpīga, atsaucīga. Kopā ar Daigu viņas darbs radīja sajūtu, ka mūsu tētim tiek nodrošināta aprūpe, kuru viņš patiešām pelnīja. Šī pieredze bija ļoti grūta un skumja, un tajā brīdī mēs sapratām, cik liela nozīme ir profesionālai un cilvēcīgai attieksmei, kādu sniedza Daiga un pārējā komanda. Hospiss Mājas komanda, īpaši Daiga Ruka, mums iemācīja, cik ļoti svarīgs ir cilvēciskais siltums un empātija paliatīvajā aprūpē. Viņas profesionalitāte un sirsnīgā attieksme paliks mūsu atmiņās mūžīgi – viņa ir cilvēks, kurš patiesi rūpējās par manu tēti un mūsu ģimeni, sniedzot mieru, kuru vārdiem nevar aprakstīt. No sirds pateicamies visai Hospiss Mājas komandai par profesionalitāti, atsaucību un siltumu. Jūsu darbs palīdzēja mums justies droši, atbalstītiem un mīlētiem šajā ļoti smagajā laikā.
Ar dziļu cieņu un pateicību, Kristīna Fedorenkova
"Aprūpes paradīze"
“Hospiss Māja” Latvijas mērogā, manuprāt, ir neredzēts brīnums, labākais, ko te var saņemt. Ir milzīgs darbs padarīts, atlasot brīnišķīgus speciālistus, saliedējot, izveidojot sistēmu...
Ar savu pieredzi es varu apliecināt – šī sistēma tiešām strādāja, kā mana mamma teica: viņa bija nokļuvusi aprūpes paradīzē. Mēs sastapām profesionālus, iejūtīgus cilvēkus, kuri ātri risināja manas sadzīves problēmas un mammas vajadzības.
Ko mēs saņēmām no “Hospiss Mājas”? Mums tika atvesta un uzstādīta funkcionālā gulta un galdiņš, tika atvests skābekļa balons, aprūpes materiāli. Virsmāsa atbrauca apskatīt mammu, vēlāk nepieciešamības gadījumā varēju ar virsmāsu sazināties (arī vakaros), varēju konsultēties pie paliatīvās ārstes, mājās ieradās ķirurgs, lai novērtētu potenciālus izgulējumus utt.
Darbdienās, darba laikā aprūpētāja bija pastāvīgi klāt, bija mammas sarunu biedrene un pat, varētu teikt, ģimenes locekle. Ja vajadzēja, palīgi atbrauca vēlu vakarā un pat brīvdienās. Tikmēr es varēju turpināt dzīvot savu dzīvi. Strādāt. Lai cik savādi tas šķistu, ieguvējas bijām mēs abas – gan mana mamma, gan es.
Tagad dārgi šķiet tie brīži, kad sarunājāmies, kad lasīju mammai priekšā lūgšanas, kopā skaitījām rožukroni, minējām krustvārdu mīklas. Ja es būtu pārgurusi, nezinu, vai man būtu tam spēka.
Nav tā, ka man ļoti patīk runāt par nāvi, jo mammas zaudējums un pārdzīvotais vēl ļoti sāp. Tomēr varu teikt – man ir labi ap sirdi, domājot par mammas mūža noslēguma dienām.”
Iveta Keiša
"Pat mēs, tuvinieki, nespētu tā aprūpēt"
“Nevaru izteikt, cik biju pārsteigta par to palīdzību, atbalstu un uzmanību, ko saņēmu no “Hospiss Māja” no paša pirmā zvana, pirmās sarunas. Jau nākamajā dienā pie mums ieradās gan sociālais darbinieks, gan ārsts un uzreiz tika nodrošināta aprūpētāja.
Un pat mēs, Gaļinas tuvinieki, nevarējām sniegt labāku aprūpi, nekā to izdarīja aprūpētāja Tatjana – ar uzmanību, cieņu un mīlestību. Bija situācija, kad Gaļinas ārējais onkoloģijas rakstura audzējs īpaši asiņoja un neviens speciālists poliklīnikā nevarēja palīdzēt, bet Tatjana dažu dienu laikā noorganizēja ķirurga un virsmāsas vizīti uz mājām un tika sniegta nepieciešamā palīdzība.
Tādejādi “Hospiss Māja” kļuva par mūsu pavadoni ik solī līdz Gaļinas pēdējam brīdim. Viņi mums sniedza nenovērtējamu palīdzību un atbalstu mūsu dzīves visgrūtākajā laika posmā, nodrošinot vislabāko aprūpi, nepieciešamās aprūpes iekārtas, kā arī speciālistu konsultācijas mājās,”
Jeļena Krilova, “Hospiss Māja” pacientes Gaļinas vedekla
"Arī nāve var būt skaista"
“Gan aprūpētāja Valentīna, gan arī citi no “Hospiss māja” mani ļoti atbalstīja un stiprināja, es saņēmu milzīgu atbalstu. Valentīna pie manas mammas bija no rīta līdz pēcpusdienai, pēc tam mammu aprūpēju es. Man bija iespēja iziet ārā, izvēdināt galvu.
Mamma daudz gulēja. Pa to laiku mēs ar Valentīnu daudz runājām par nāvi. Valentīna dalījās ar savu pieredzi blakus mirstošiem cilvēkiem, tas man ļāva saprast, kas notiks un kam gatavoties.
Aiziešanas brīdis pienāca ļoti ātri. Tas, ko stāstīja Valentīna, realitātē bija redzams jau pēc paris dienām. Ja nebūtu Valentīnas, es laikam būtu sajukusi prātā. Man bija bail šajā procesā palikt vienai, tomēr tā nenotika, jo Valentīna vienmēr bija blakus un palīdzēja, ja es kaut ko nespēju.
Ar Valentīnu man bija gaiša sajūta, jo viņa nāvi uztver tāpat kā dzimšanu – par normālu un dabisku procesu. Kopā ar viņu izjutu, ka visam ir sākums un beigas. Pateicoties viņai, man bija sajūta, ka process kopumā bija skaists, un dakteri atviegloja mammas ciešanas.
Visi no hospisa, kas atnāca, gāja cauri šai pieredzei kopā ar mani. Tas bija gan emocionāls, gan psiholoģisks, gan fizisks atbalsts, jo es mammu, piemēram, nevarēju pacelt.
Hospiss bija kā eņģeļi, kas man palīdzēja.
Tas mīļums un sirsnība, ko hospisa aprūpe sniedz slimniekam – nedomāju, ka kādā aprūpes iestādē kaut kas tāds ir iespējams,”
Agita
“Ved mani mājās!”
“Lai stabilizētu tēta, kuram bija vēzis kopā ar citām saslimšanām un ārsti bija pateikuši, ka tur nekas nav darāms, veselības stāvokli, es viņu uz pāris dienām biju ievietojusi organizācijā “Cilvēks”, kur viņu apčubināja, taču, kad iegāju viņa istabiņā, viņš man uzreiz teica: “kur Tu mani esi atvedusi? Ved mani mājās!” Viņš gribēja mājās, tomēr tajā pašā laikā teica – darām, cīnāmies!
Tajā brīdī viņš vēl nebija pieņēmis, ka mirst. Viņš cīnījās līdz pēdējam. Tajā brīdī mūsu dzīvē ienāca “Hospiss Māja”. Kad tika noslēgts līgums, manī iestājās miers, jo pirms tam es šaudījos – nezināju, ko darīt, man nebija šādas pieredzes, un neviens man neko nevarēja pateikt. Atbrauca daktere, aprūpes vadītāja un aprūpētāja. Līdz ar viņām mājās ienāca miers. Viņas skaļi pateica to, ko es zināju, bet tētis negribēja pieņemt – ka tas ir aiziešanas process.
Daktere ilgi runāja ar tēti, jo bija svarīgi noskaidrot, vai viņam nesāp. Kā vīrietis viņš mums to, iespējams, negribēja atzīt. Arī man beidzot blakus bija cilvēks, kuram pajautāt – ko man tagad darīt? “Hospiss Māja” paņem tevi paspārnē un uzņemas atbildību. Kaut arī neko nevarēja darīt, lai tētis varētu dzīvot, es biju mierīga, jo zināju, ka ir pieredzējuši cilvēki, kuri to apliecina un nomierina.
Tētis nomira ātri. Mana mamma bija klāt, kad viņš pēdējās dienās cēlās augšā no gultas un viņai teica: “Braucam mājās!”, neskatoties uz to, ka viņš jau atradās mājās. Daktere pēc tam skaidroja, kā tā cilvēki aiziešanas procesā mēdzot darīt, jo viņi grib uz savām īstajām – dvēseles – mājām. Es nebiju klāt, kad viņš mira, bet labi bija tas, ka tas notika mājās,”
Dace Pētersone